Islandes ledājā Saftafell atrodas ledus ala, kas ir ļoti pievilcīga. Tā ir tik īpatnēja no iekšas, ka katram tajā gribētos pabūt kaut mirkli.
Šīs brīnišķīgās ledus alas veidojas,
kad ūdens plūstot izkausē ledājos caurumus. Ledājs ir zem augsta spiediena un tas satur gandrīz nemaz gaisa burbulīšu. Tā kā tajā nav gaisa, tas absorbē gandrīz visu "redzamo" gaismu, izņemot zilo frakciju, tomēr zilā gaisma ir redzama ar neapbruņotu aci (šeit fizika ar mums spēlējas). Tiesa gan, zilā gaisma nav redzama vienmēr šajā alā, ir vajadzīgi speciāli apstākļi. Tie var būt dažādi, piemēram, ziemā pēc gariem lietus periodiem.
kad ūdens plūstot izkausē ledājos caurumus. Ledājs ir zem augsta spiediena un tas satur gandrīz nemaz gaisa burbulīšu. Tā kā tajā nav gaisa, tas absorbē gandrīz visu "redzamo" gaismu, izņemot zilo frakciju, tomēr zilā gaisma ir redzama ar neapbruņotu aci (šeit fizika ar mums spēlējas). Tiesa gan, zilā gaisma nav redzama vienmēr šajā alā, ir vajadzīgi speciāli apstākļi. Tie var būt dažādi, piemēram, ziemā pēc gariem lietus periodiem.
Cilvēks alu brīvi var izstaigāt 6,7 metru garumā. Pēc tam ala paliek arvien šaurāka un zemāka, līdz 1,2m augstumā.
Ala pārvietojas aptuveni ar ātrumu viens metrs sekundē pa nevienmērīgu reljefu. Tā rezultātā alas abās pusēs ir vertikāli nošķeltas malas, kas ļauj ieplūst dienas gaismai tajās.
Bailīgi var šķist tas, ka ziemā, atrodoties alā, var dzirdēt plīstošas un krakšķošas skaņas. Protams, uzreiz šķitīs, ka ledājs lūzt un plīst, taču tā nav. Šīs skaņas var izskaidrot ar to, ka ala kustās gar pašu ledāju. Ja uzmanīgi ieklausās, tad alā var sadzirdēt skaņas pat no ledāja milimetru mazām kustībām.
Galvenokārt alas ir nedrošas un jebkurā laikā var sabrukt. Skaidrs ir viens - alu apmeklēt ir stabili droši ziemas periodā, kad aukstās gaisa temperatūras ir bijušas konstantas jau kādu laiku.
Piedāvāju apskatīt Orvāra Torgeirsona (Orver Thorgeirsson) fotogrāfijas:
