"S geim." Skan kaut kas angliski, vai ne?
Varbūt "secret game"?
Es tiešām to tā arī nosauktu.
Vai tomēr "sapņu game"?
Vai tu kādreiz esi piecēlies no sapņa ar efektu? Es esmu, un jāsaka, ka tas ir kaut kas vienreizējs.
Pagaidām esmu piedzīvojusi divas galības - smiekli un asaras. Un pa vidu ir kaut kas parasts, kas ir galīgi neinteresants.
Zini, kas ir pats skumjākais šajā stāstā? Pašus sapņus gan neatceros.
Bet ne jau par skumjām ir runa. Par efektu, par sajūtām, par domām, par nezināmo.
Smiekli.
Tu dzirdi lielu troksni, bet tomēr acis ir ciet, jo miegā ir tas nepārvaramais slinkums, kura rezultātā troksnis varētu pagaidīt. Tomēr tas pieaug visā skaļumā un slinkums pats kļūst par darbību. Tu atver acis no trokšņaina miega un tajā pašā mazajā sekundes brītiņā tu dzirdi savus smieklus. Tagad ir tikai viens jautājums - es tikko piecēlos no saviem smiekliem?
Kad sāc tīt filmu atpakaļ, tu saproti, ka smieklu forma ir tava, balss - arī tava, un pats trakākais - tu saproti, ka sapnī, kuru tikko redzēji, to troksni sacēli tu pats, skaļi smejoties.
Lai nu kā, sajūtas tajā apgaismības brīdī ir ļoti labas. Neaprakstāma pozitīvisma deva. Galvu jaucošas domas par dabiskajiem procesiem. Šaubas par to, vai tu pazīsti sevi. Sajūsma par kaut ko jaunu piedzīvotu.
Asaras.
Kamēr tu guli, tu turpini runāties ar savu zemapziņu, tāpat arī sapnis iet savu filmu. Tava zemapziņa it kā saprot, ka filma ir drāma, traģikomēdija vai šausmene, un ir pienācis laiks skumjoties. Pēkšņi ir kaut kāds X brīdis, kad savas emocijas nespēj valdīt un ir jāpaūdeņojas. Asaras sāk birt, arī skaņu efekti parādās. Tas viss ir tik emocionāls brīdis, ka zemapziņai arī paliek skumji, un tā atver tavas ausis un acis reālajā pasaulē. Kas notiek? Es dzirdu, ka šņukstu, es jūtu, ka acīs ir asaras un nesaprotu, kas noticis.
Sajūtas ir dīvainais. Tiešām dī-vai-nas. Ta ne prieks, ta ne šoks. Tu esi apmulsis, apstulbis un apjucis. Pirms vēl mazāka brīža tu saldi čučēji, un tagad raudi. Kas notika pārejas laikā?
Katrā ziņā no rīta, kad esi pamodies pa īstam, sāc tīt atpakaļ filmu, tu saproti, ka tā bija traģikomēdija. Bija skumji un bēdīgi, bet tagad tu domā, cik vienreizēja un pārdabiska sajūta tā ir.
Kā to izskaidrot? Vai ar sapņu tulku? Vai dzīves līniju? Vai segas biezumu?
Es nezinu, bet zinu, jo nezinu.
